— Un to var izdarīt kurš katrs?

— Kurš katrs.

Labu bridi visi klusēja. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.

— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai, Kiš? — Kloškvans beigu beigās ievaicājās dreboša balsi.

— Jā, es tev pastāstīšu. — Kišs beidza sukāt smadzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vienkārši. Redzi!

Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti Kišs rūpīgi saritinaja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.

— Skatieties, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš, re, tāds, un, lūk, ta jāiztaisa tajā dobulitis. Nu dobulitī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, are, ta, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru vaļa tauku pic- kiņu. Tagad to izliek ara aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz āru, lācis kļūst vārgs, un, kad tas galīgi novārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vienkārši.

Ughluks teica: — Ahā! — un Kloškvans teica: — Ak tā! — Katrs izsaucās, kā kurš paradis, un visi nu bija sapratuši.

Šis tad nu ir stāsts par Kišu, kas sensenos laikos dzīvoja polāras jūras piekrastē. Viņš prata lietot galvas speķu, nevis burvju spēku un tālab, kaut gan cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža gadus, ka stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim naktis nevajadzējis skaļi raudāt tāpēc, ka trūktu gaļas.