— Nu tak burvestības! — Ughluks izsaucās. — Nekas cits kā burvestības!

— Viss var būt.

Bims atkal pārtrauca Bounu:

— Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savam pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja lāgā vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavisam.

— Un tad? — Kloškvans taujāja.

— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus vien drāzām mājup, lai varētu pastāstīt par šīm medībām.

Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes pārveda mājās lāča gaļu, kamēr viri, kā sapulcējušies, tā arī sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsūtīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.

Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- kvanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosēdināja tos, kur katram piederas pēc stāvokļa. Aikīga gan lepni saslējās, gan uztraukta rosījās, bet Kišs palika gluži mierīgs.

Kloškvans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams:

— Tagad, ai, Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmieniem! Vai tur ir kāda burvestība?

Kišs pacēla acis un pasmaidīja.

— Ak, nē, ai, Kloškvan! Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par burvestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus laci, tas viss. Tas ir galvas spēks, nevis burvju spēks.