Kapā viņi bija nokāpuši lidz ar saviem kara ieročiem, un savus zobenus viņi bija likuši pagalvi.

—  Skumīgi bija noskatīties vecās dāmas atslīgšanu senču ticībā.

Princis Akuli aši pameta bažīgu skatienu sānis, kur kukui koka paēnā veca wahine patlaban rosījās uzsākt kādu īpatnēju rokdarbu.

—   Jā, — viņš pussērīgi pameta man ar galvu, — mūža pēdējos gados Hivilani atgriezās pie senajām paražām un senajiem ticējumiem — visā slepenībā, protams. Un, ticiet man, viņa bija varena kolekcionāre! Būtu jūs redzējis vi­ņas kaulu krājumus! Lielās krūkās tie glabājās viņas gu­ļamistabā pa malu malām — tur bija gandrīz visi radi­nieki, trūka varbūt kāda pusduča, kurus Kanau viņai bija nocēlis no deguna, jo pirmais dabūjis tos rokā. Gluži baismi metās, klausoties, kā viņi abi mēdza ķildoties par šiem kauliem. Un bērnībā man šermuļi skrēja pār muguru, ja vajadzēja ieiet lielajā, mūžam krēslas tītajā istabā, zi­not, ka, rau, šinī krūkā slēpjas viss, kas atlicis no manas mātes tēvmāsas, bet tanī krūkā atrodas mans vecvectēvs un ka visās šajās krūkās glabātās kaulu atliekas piederē­jušas maniem rēgainajiem, pīšļos sairušajiem senčiem, kuru atvases cita pēc citas turpinājušas dzīvi un tagad iemiesojušās dzīvā, elpojošā būtnē — manī. Hivilani pašās beigās bija atkal kļuvusi pilnīga iezemiete, gulēja uz pa­klājiem, kas izklāti uz cietas grīdas, — viņa taču bija iz­metusi no istabas lielo, karalisko četrstabu baldahīna gultu, kuru viņas vecmāmuļai dāvinājis lords Bairons, dona 2uāna Bairona brālēns, 1825. gadā atbraucis ar fre­gati «Blonda».