Jā, pašās beigās viņa atgriezās pie visa iezetniskā, un es vēl kā šodien redzu viņu izkožam pa kumosam no jēlām zivīm un tad pasviežam tās ēšanai savām kalpotājām. Viņa lika tām apēst savu poi un visu citu, ko pati nebija spējusi notiesāt. Viņa,,.

Te princis strupi aprāva valodu, bet nāsu jutīgā raustīšanās un dzīvīgo sejas pantu izteiksme man rādīja, ka gaisā viņš saodis pazīstamu smaržu, kas viņu kaitina.

— Jupis parāvis! — viņš izsaucās, pavērsies pret mani. — Smird līdz pat debesīm. Un es nu būšu nosodīts valkāt to ap kaklu, kamēr nebūsim paglābti no šejienes.

Viņa riebuma cēlonis bija skaidri noprotams. Sirmā ve­cenīte darināja mīlestības velti lei (vītni, virkni) no Klusā okeāna dienvidsalu pandāna jeb vīteņpriedcs hala čieku­riem. Viņa sagraizīja čiekuru neskaitāmās zvīņas jeb riek­stiņu apvalkus skarainos zvārguļveida vēdeklīšos, gatavo­damās savērt tos uz savītas, sīkstas hau koka mizas lūku šķiedras. Smarža tiešām kāpa vai līdz debesīm, tomēr man, tnalahini (jaunienācējam), tā atgādināja mucās pil­dīta vīna vai sulainu augļu aromātu un nemaz nebija ne­patīkama.