I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augo­šais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sa­sprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvēr­ties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolai­šanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pa­visam apstājās.

—    Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

—    Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pa­kaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja at­viegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

—           Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuā­lās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

—    Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.