Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

—    Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

—    Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

—    Kas tas tāds tur lejā?

—    Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

—           Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni no­rūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

—    Kārtībā, — sacīja Sīvers.

—    Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

—    Apkvēpināsi kaimiņu.

—           Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, de­viņdesmit.

—           Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvē­pini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

—           Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdes­mit pieci. Balstus!

—    Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

—    Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

—    Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbu­ļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā pa­rasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.