— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.
— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?
— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.
— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.
— Nopietns remonts?
— N-nē, nekā sevišķa.
— Tātad drīz lidosiet projām.
Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.
— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.
Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.
— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?
— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.
— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.
Pēc brīža atskanēja jautājums:
— Mēs tra-aucējam?
Sīvera smaids kļuva vēl platāks.