—    Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēs­ties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķe­tes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā re­dzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.

—    Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?

—    No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — pa­skaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidī­juma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un ener­ģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …

—   Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams sal­miņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.

—    Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.

Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.

—    Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.

—    Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa to­mēr nokļūs mājās…