— Ju-ums tā liekas? — stostiķis neatskatīdamies jautāja.
— Viņi ieradīsies pēc divdesmit četrām stundām, ne ātrāk.
— Vai viņi paši jums to pa-aziņoja? /
— Liecies mierā! — lielmutis sāka dusmoties.
— Sistēmas robežās, — Sīvers lektora balsī sacīja, — viņi būs spiesti samazināt ātrumu: brīvā ūdeņraža koncentrācija te ir daudz augstāka nekā starpzvaigžņu telpā.
— Ze-elta vārdi, — stostiķis piekrita.
Sīvers piegāja pie galda, paņēma kameru un sāka meklēt izdevīgāko pozīciju.
— Raidījums būs uz goda! — viņš teica. — Kaut ko tādu Zeme līdz šim nav redzējusi.
— Vai mēs vēl netraucējam? — jautāja lielmutis. Varēja manīt, ka viņam grūti atkauties no miega.
— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.
— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.
— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.
— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.
— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…