Sīvers paraustīja plecus. Stostiķis nolika pustukšo glāzi, piegāja pie sienas, kur bija uzgleznota ainava, sāka taustīties gar slēdžu pogām un beidzot nedroši nospieda vienu no tām. Renē, klusi čalodams, ieplūda ūdens. Slēptais gaismas avots piešķīra strūkliņai siltu, zeltainu mirdzumu. Stostiķis apsēdās uz grīdas un noāva kājas. Lai apvaldītu smieklus, Sīvers sāka enerģiski kustināt žokļus. Stostiķis iemērca basās pēdas ūdenī.
— U… uff, labi, — viņš svētlaimīgi noelsās.
— Ūdens, — nomurmināja lielmutis, lēni tukšodams ' kausu.
Stostiķis pielēca kājās, atstādams uz grīdas slapjo pēdu nospiedumus, pieskrēja pie galda un paķēra kausu. Tad — apsēdies un atkal iemērcis kājas ūdenī — pacēla to pie lūpām.
— Nu ir pavisam cita lieta!
Sīvers atbīdīja šķīvi.
— Tā kā būtu laiks, — viņš domīgi teica.
Ielaidis šķīvi mazgātuves spraugā, viņš sāka metodiski virzīties gar kopkajītes sienām, lai sameklētu kādu
kontakta ligzdu. Atradis to, Sīvers izņēma no somas volt- metru un izmērīja spriegumu.
— Atkal jaunums, — viņš nomurmināja.
— Vai strāvas nav? — lielmutis līdzjūtīgi apvaicājās.
— Te ir divdesmit voltu, bet man vajag divsimt.
— Automātiskajās stacijās ir tikai zemsprieguma tīkli.
— Redzu, — norūca Sīvers. Brītiņu viņš stāvēja, kaut ko apdomādams, tad sacīja: — Neko darīt, vajadzēs jaudas kabeli vilkt no kuģa. Labi, ka mums vēl ir laika rezerve.