— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…
Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.
— Tie ir fakti, — viņš teica.
— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…
— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!
Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.
— Kas noticis? — viņš jautāja.
— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…
— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?
— Stacijā… Atceries? Še, ņem!
Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.
— Iedzer.
— Te ir skaisti?
— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.
— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.
Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka
šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās: