—    O!…

—    Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.

—    No Zemes, — lielmutis atbildēja.

—           Aha, — nomurmināja aklais, — nu jā, stacija. Lie­liski.

—    Guli vien.

—           Pa-agaidi, — iebilda stostiķis, — pēc desmit stun­dām mums jāstartē. Citādi mēs šeit traucēsim.

—    Kā tā?

—          Te gaida varoņus, varenus vīrus. Būs svinīga cere­monija. Tieša pārraide uz Zemi. Atlidojuši divi: reportieris un pilots.

—    Neērti, — aklais lēni teica.

—           Ka-apteinis turēs runu, — stostiķis sacīja. — Vari iedomāties?

—           Nevaru gan, — aklais pēc brītiņa atbildēja. Tad pa­purināja galvu un izstaipījās. — Tagad esmu izgulējies! — viņš priecīgi paziņoja.

—           Trešā un ce-eturtā magnētiskā lēca nekam neder, — stostiķis norūca.

—           Iztiksim bez starta dzinējiem, — noteica aklais. — Atgrūdīsimies ar galveno — un punkts. Šeit tas nav bīstami.

—    Te-ev taisnība, — stostiķis piekrita.

—    Tad jau laikam būs jāceļas… — lielmutis ierosināja.

—           Kad jau, tad jau, — stostiķis sacīja un sāka aut kā­jas.

—    Noslaukies, — teica lielmutis. — Še!

Viņš pasvieda garajam saņurcītu kabatas lakatu.

—   Vai zemieši mums nepalīdzēs? — aklais jautāja, pa­vērsis seju uz Sīvera pusi.