Tuvumā kuģa virsma tomēr kļuva redzama un skatiens varēja aptvert visu korpusu, ērmoti neveiklu, mazliet līdzīgu veco laiku koniskam artilērijas šāviņam. Amortizatori, skaitā seši, kā celtņu strēles rē­gojās pār apkārtējiem akmeņiem.

Pienācis pavisam tuvu, Sīvers apstājās un palūkojās uz dozimetru; kuģis, kaut arī mēreni, tomēr izstaroja. Tad Sīvers piegāja kuģim cieši klāt. Pabeidzis kārtējo vītni, automātiskais pulētājs atkal iznira no tumsas; tagad au­tomāts kustējās ātrāk, un tas Sīveram patika.

Lūka atradās negaidīti augstu — nevis kuģa apakšējā, visplatākajā daļā, bet gan vidū — krietni virs tās vietas, pie kuras bija piestiprināti amortizatoru augšējie gali. Uz lūku veda neparasti masīvas, no caurulēm pavirši sa- metinātas kāpnes. Sīvera acis ziņkārīgi meklēja kuģa no­saukumu — tam vajadzēja būt iekaltam virs lūkas, bet šo korpusa daļu vēl klāja uzdegums, un saskatīt neko ne­izdevās. Uzkāpis augšā, Sīvers ar urbi pieklauvēja pie lūkas, bet porainā garoza, kurā bija pārvērtusies apšu­vuma virskārta, noslāpēja skaņu. Klusībā brīnīdamies, kā šis pārkausēšanai sen nobriedušais grausts iemanās tikt garām kosmoflotes modrā kontroles dienesta patru­ļām, Sīvers ar dažiem slīdošiem sitieniem atskaldīja ga­rozu un pieklauvēja vēlreiz.