— Kāpēc tad nepaņēmi?
— Paņēmu. Bet tik liela diametra mums diemžēl nav. «Lādogas» instrumentu komplekts paredzēts tikai iekšējiem darbiem.
— Bēdīgi, — sacīja Sīvers.
Bregs pielika plaukstu pie transformatora, lai sadzirdētu tā dūkoņu, un nevilcinādamies izslēdza strāvu.
— Ko darīsim? — jautāja Sīvers.
— Pagaidi, — ieminējās Bregs. — Vajag aprunāties ar vīriem no rūdas vedēja. Tieši viņiem tāds urbis varētu būt.
— Gaiša doma, — piekrita Sīvers. — Varbūt aizstaigāsi līdz viņu strūgai?
— Labāk aizej pats. Neesmu ar viņiem pazīstams.
Sīvers krekstēdams atlieca muguru.
— Vecums lauž kaulus, — viņš teica. — Dod kādu pa- raudziņu!
Parakņājies instrumentu somā, Bregs izvilka mazu spi- rālurbi un pasniedza Sīveram. Sažņaudzis urbi plaukstā, Sīvers devās uz rūdas vedēju.
Saturns jau bija gandrīz zenītā. Klinšu šķautnes salti spīguļoja tā staros. Apmetis līkumu prāvam akmens bluķim, Sīvers ieraudzīja veco kuģi vai, pareizāk, kuģa augšdaļu, kas šķita karājamies tukšumā, nebalstoties ne uz kā. Pirmajā mirklī šis skats viņu samulsināja, tad Sīvers iesmējās. Viss bija savā vietā. Čaklais automāts pulētājs, pārvietodamies pa spirāli, jau bija paspējis apstrādāt pusi korpusa; attīrītais un nopulētais apšuvums tagad zilgani mirgoja, atspoguļojot gaismu, bet lejasdaļas grumbuļainā, viscaur nokvēpusi virsma uzsūca gaismu un pilnīgi saplūda ar apkārtnes tumšo fonu.