—    Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

—    Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

—    Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

—   Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzi­sušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

—   Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

—     Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.

—    Kāda nozīme tam, vai esi viņus redzējis? — jautāja Sīvers. — Varoņi ir pēc būtības rekordisti! Kādreiz no­skriet simt metrus deviņās sekundēs bija rekords, tad šīs sekundes kļuva par meistara normu, bet tagad rekor­dists būs tas, kas simt metrus noskries ne vairāk kā astoņās sekundēs.