— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?
— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…
— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.
— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.
— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.
— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…
— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām
dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…
— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķērsotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.
— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.
— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rūpīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšojuši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī viņus, lūdzu, necenties apžilbināt.