Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka atvērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradinājusies no šīs darbības.
Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jāpēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iekšienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sienāži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka metodiski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Kuģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis teleskopiski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.
— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grādos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?