—    Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.

—    Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.

—    Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem at­ļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.

—   Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.

—    Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …

—    Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aiz­ņem vai visu laukumu…

Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgais­modami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas au­tomāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.

—    Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt in­spektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.