Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt ska­fandru.

—    Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.

—     Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmo­dromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klin­tis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavai­roja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…

—    Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.

—     Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radio­aktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Re­dzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.

—       Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām pie­krauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žil­bināt …

—   Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …

Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.

—    Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.

—    Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt ap­grūtinājums.

4

Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgais­mota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.