Nonācis līdz Melhemas ciemam, ceļinieks nogriezās no ceļa, pa kuru bija jājis jau no Koblencas, un iegriezās pa mazu sānceliņu, kas veda tieši laukos. Uz brīdi zirgs un jātnieks pazuda kādā gravā, lai drīz vien atkal parādītos otrā pusē, kur tad devās tālāk pa laukiem, turēdamies tuvāk ceļam, kas tiem abiem, likās, bija labi pazīstams.

Un patiesi, pēc piecu minūšu jājiena zirgs pacēla galvu un skaļi nozviedzās, it kā paziņodams par savu ierašanos. Tagad viņa kungam vairs nebija nekādas vajadzības to uzmudināt ne ar vārdiem, ne ar piešiem — lopiņš pats tik strauji pielika soli, ka drīz vien aiz viņiem palika meža līkumā pa kreisi iegulušais Godesbergas ciems. Tad vēlreiz, nogriezdamies pa kreisi no ceļa, kas veda no Rolandsekas uz Bonnu, viņš jāja tieši uz pili, kas pacēlās kalna galā un saucās tai pašā vārdā, kā pilsētiņa, no kuras tā, jādomā, bija dabūjusi savu nosaukumu vai ari pilij to devusi.

Tagad bija redzams, ka grāfa Kārļa ceļamērķis ir Godesbergas pils, un pavisam neapstrīdams bija tas, ka viņš tur ieradīsies tieši uz viesībām. Pamazām paceldamies arvien augstāk pa ceļa spirāli, kas sākās kalna pakājē un beidzās pie vārtiem, viņš visās četrās pils fasādēs redzēja apgaismotus logus, aiz kuriem varēja saskatīt daudz viesu kustīgās ēnas. Kaut gan pēc viņa savilktajām uzacīm bija redzams, ka tam labāk būtu paticis atgriezties ģimenes klēpja klusumā nekā dzīru troksnī, viņš tomēr turpināja savu ceļu un drīz vien iejāja pa pils vārtiem.