Pagalms bija staļļapuišu un kalpotāju pilns; visur bija redzami zirgi un steliņģi, jo, kā mēs jau teicām, pilī bija svētki. Tāpēc, tiklīdz grāfs Kārlis bija izkāpis no segliem, vesels pulks puišu un kalpotāju steidzās saņemt viņa zirgu, lai to novietotu stallī. Bet bruņinieks tik viegli nešķirās no sava uzticamā biedra. Tāpēc arī viņš to negribēja uzticēt nevienam, un pats, paņēmis zirgu aiz pavadas, aizveda kādā nomaļākā stallī, kur stāvēja paša Godesbergas landgrāfa zirgi.

Par šādu pārdrošību staļļa puiši gan bija mazliet pārsteigti, bet bruņinieks rīkojās tik pašapzinīgi, ka kalpotāji nāca pie pārliecības — ka viņam ir savas tiesības tā rīkoties.

Kad Ansis, kā grāfs sauca savu zirgu, bija piesiets brīvā vietā; kad viņa oleliņģis bija labi pakaisīts, sile piebērta ar auzām un redeles piebāztas ar sienu, tikai tad bruņinieks sāka domāt arī par sevi. Viņš vēlreiz noglāstīja krietno lopiņu, kas uz brīdi pārstāja ēst un atbildēja savam kungam ar klusu bubināšanu. Tad bruņinieks devās uz lielajām trepēm, un, neskatoties uz lielo daudzumu pāžu un kalpotāju, kas drūzmējās ejās, viņš nonāca telpās, kur bija sapulcējušies visi apkārtnes dižciltīgie.

Grāfs Kārlis apstājās pie lielās zāles galvenās ieejas, lai uz mirkli pamestu skatienu uz šā vakara labāko sabiedrību.