Baznīca stāvēja gan vēl tai pašā vietā, bet tā bija pārvērtusies par masīvu klints bluķi. No šīs masīvās klints iekšienes atskanēja dziesma, klusa, sērīga un maiga, kā neredzamu dvēseļu dziedāšana: tā bija septiņu jaunavu pateicības dziesma Dievam par viņa žēlastību.

Strēlnieki noskaitīja lūgšanu pie klints baznīcas un atgriezās parnakšņot Strumpā.

Nākamajā rītā viņi devās tālāk un diena pagāja bez kādiem starp­gadījumiem, kaut gan pūlis arvien pieauga. No visām Vācijas malām strēlnieki devās uz šiem gadskārtējiem svētkiem, kur kā pirmā godalga šoreiz bija paredzēta samta strēlnieku cepure ar zelta kļavlapu apviju, ko saturēja dimanta spanga. Godalgu vajadzēja pasniegt margrāfa vienīgai meitai, princesei Helēnai, kas palika trīspadsmit gadus veca. Tāpēc arī nebija ko brīnīties, ka veiklie šāvēji pulcējās tik lielā skaitā.

Mazais pulciņš, kas tagad jau bija pieaudzis ļīd[z piecdesmit vīriem, gribēja nokļūt Klēvē nākamā rītā, jo sacīkstēm vajadzēja sākties tūlīt pēc mesas, tas ir, pulkstens vienpadsmitos. Tāpēc strēlnieki nolēma pārnakšņot Kervenheimā. Tai dienā vajadzēja noiet lielu ceļa gabalu, tāpēc arī steigā pabrokastoja un ieturēja pusdienas, tomēr, lai arī kā mūsu ceļotāji piespiedās, kad viņi nonāca pie pilsētas, vārti jau bija slēgti.