Meotīdas purvājiem, virzījās uz Vāciju, un viņam pa priekšu traucās bailes, ko visiem iedvesa viņa vārds. Pati Reina nobijās no šīs mežonīgās tautas soļiem un ar steigu vēla savus ūdeņus uz jūru, kā milzu čūska drebēdama visā savā garumā. Drīz vien huņņi jau bija nonākuši upes labajā krastā un tūdaļ pa visu apvārsni uzliesmoja ugunsgrēku blāzmas, sākot no „Colonia Agrippina" (Ķelne) līdz pat „Aliso" (Vesela). Briesmas bija klāt, jo bija ieradies ienaidnieks, no kura nevarēja gaidīt nekādas žēlastības. Nākamā rītā, kad septiņas jaunavas redzēja huņņus iebīdām straumē plostus, ko tie, nocirzdami veselu mežu, naktī bija sasējuši, viņas devās uz baznīcu, nometās ceļos pie tēva kapa un lūdza mirušo, kas viņām dzīvē tik daudz mīlas bija parādījis, apsargāt tās vēl pēc savas nāves.

Visu dienu un nakti tās pavadīja lūgšanās un jau cerēja ka ir glābtas, bet tad rīta ausmā tās dzirdēja barbarus tuvojamies. Ar savu zobenu rokturiem viņi sāka dauzīt baznīcas ozolkoka durvis. Redzēdami, ka tās nepadodas, vieni devās uz ciemu, lai sadabūtu trepes un iekāptu pa logiem, bet citi nocirta resnu egli un nodarinājuši tai zarus, izdauzīja aunu, lai ielauztu durvis. Tā apgādājušies ar visu nepieciešamo, viņi devās atpakaļ uz baznīcu, kur septiņas māsas bija atradušas pēdējo patvērumu, bet tur nonākuši, viņi redzēja, ka nav vairs ne durvju, ne logu.