SUŅA SIRDS

MIHAILS BULGAKOVS

Tulkojusi ANDRA NEIBURGA

U-u-u-u-u-hu-hu-huū! 0, paraugieties uz mani, es mirstu. Putenis pavārtē rēc man aizlūgumu, un es kaucu Iīdzi. Pagalam es esmu, pagalam. Nelietis netīrā micē — Tautas Saimniecības Centrālās Padomes normālās barošanas ēdnīcas pavārs — uzgāza verdošu ūdeni un nobrucināja man kreiso sānu. Kids derglis, un vēl proletārietis skaitās. Kungs Dievs, kā sāp! Līdz kauliņiem miesu izēda. Tagad nu gaudoju, gaudoju, tak vai ar gaudošanu līdzēsi.

Ar ko es vinam traucēju? Vai es Tautas Saimniecības Padomi izrišu, mēslu bedrē parakādamies? Skopais preteklis. Jūs paverieties kādreiz uz viņa mūli, — platāks par garu. Sarkanviepļainais zaglis. Ak, laudis, laudis. Pusdienlaikā mice mani ar verdošu ūdeni pacienāja, bet nu jau satumsis, apmēram četri pēc pusdienas, spriežot pēc sīpolu smaržas, kas no Prečisteņkas ugunsdzēsēju bāzes plūst. Ugunsdzēsēji kā jums zināms, putru ēd vakariņās. Bet par putru, tāpat kā sēnēm, nav nekā sliktāka. Starp citu, pazistami suņi no Prečisteņkas stāstīja, ka IVeglinnajas restorānā «Bārs» dežūrēdienu rijot — sēnes, mērce «pikan» — 3 rbl. 75 kap. porcijā. Nu, tā ir gaumes lieta — tiklab kā galošu laizīt

Sāns smeldz neciešami, un savas karjeras galu es redzu pilnīgi skaidri: rīt parādīsies čūlas, un, sakiet lūdzu, ar ko es tās ārstēšu? Vasarā var uz Sokolņikiem aizdiegt, tur aug tāda īpaša, ļoti laba zālite.