Bez tam vēl desu galus pa brīvu pierīsies, taukainus papirus pilsoņi piemētājuši — nenolaizities. Un ja vēl kāda grezele mēness gaismā uz estrādes ripas tā nedziedātu «mīļā Aīda», ka sirds krūtīs pamirst, būtu pavisam lieliski. Bet kur tagad dēsies? Ar zābaku pa pakalu neesat spārdits? Esat. Ar ķieģeli pa ribām dabūjuši? Gana baudits. Visu esmu piedzīvojis, ar savu likteni samie­rinos un, ja tagad raudu, tad tikai no fiziskām sāpēm un aukstuma, un tādēļ, ka mans gars vēl nav izdzisis . . . Dzīvelīgs ir suņa gars.

Bet, lūk, mans ķermenis ir novārdzināts, sadauzīts, laudis gana to smējuši. Gaivenais — kā laida viņš ar vārošo ūdeni, karstums visu spalvu noēda, tātad aizsardzibas kreisajam sānam nekādas. Es ļoti viegli varu dabūt plaušu kar­soni, bet, to dabūjis, es, pilsoņi, badā nosprāgšu. Ar plaušu karsoni pienākas parādes ejā, zem trepēm gulēt, bet kurš manā, guļoša neprecēta suņa.vietā skraidīs pa miskastēm barību meklēt? Sabeigsies plaušas, sākšu uz vēdera līst, pavārgšu, un jebkurš spečuks mani ar koku beigtu nodauzīs. Un sētnieki pagrābs aiz kājām un savos vākos Ielidinās . . .

No visiem proletāriešiem visneķītrākie draņķi ir sētnieki. Cilvēces pabiras — viszemākā kategorija. Pavāri gadās visādi.