—   Mūs, — atbildēja Švonders.

—   Dievs Tēvs, pagalam Kalabuhova māja! — izmisis iesaucās Filips Filipovičs un pameta gaisā rokas.

—   jūs smejaties, profesor? — sašuta Švonders.

—   Kāda tur smiešanās! Esmu pilnīgā izmisumā, — iekliedzās Filips Filipovičs, — kas tagad notiks ar tvaika apkuri?

—   jūs ņirgājaties, profesor Preobraženski?

—   Kādā jautājumā jūs esat atnākuši? Runājiet pēc iespējas īsāk, es tūliņ dodos pusdienās.

Mēs, mājas pārvalde, — naidīgi sāka runāt Švonders, — esam ieradušies pie jums pēc mūsu mājas iedzīvotāju sapulces, kurā apskatījām jautājumu par iedzīvotāju sablīvēšanu dzīvokjos . . .

Kurš kuru apskatīja? — uzbļāva Filips Filipovičs, papūlieties izteikt savas domas skaidrāk.

Jautājumu apskatījām, par sablīvēšanu.

Pietiek! Es sapratu! Jums zināms, ka ar šā gada 12. augusta lēmumu mans dzīvoklis atbrīvots no jebkādām iedzīvotāju sablīvēšanām un pārvietošanām?

—   Zināms, — atbildēja Švonders, — bet kopsapulce, iz- tījusi jūsu jautājumu, nonāca pie slēdziena, ka kopumā visumā jūs aizņemat pārlieku lielu platību. Jūs viens dzivojat septiņās istabās.

—   Es viens dzīvoju un strādāju septiņās istabās, — at- dēja Filips Filipovičs, — un vēlētos vēl astoto. Tā man ne- ciešama bjbliotēkai.