Tas ar ērkuli pieklusa, un visi četri pārsteigumā blenza uz Filipu Filipoviču. Klusums turpinājās vairākas sekundes, to traucēja tikai Filipa Filipoviča pirkstu bungošana pa apgleznoto koka trauku uz rakstāmgalda.

—   Pirmkārt, mēs neesam kungi, — beidzot izdvesa jaunākais no četrotnes, līdzīgs persikam.

—   Pirmkārt, — pārtrauca viņu Filips Filipovičs, — jūs esat vīrietis vai sieviete?

Četrotne atkal apklusa un pavēra mutes. Šoreiz atjēdzās pirmais, tas ar ērkuli.

—   Kāda starpība, biedri? — viņš uzpūtīgi vaicāja.

—   Es esmu sieviete, — atzinās persikveidīgais jauneklis ādas jakā un stipri nosarka. Līdz ar viņu nez kādēl tumši pietvīka vēl viens no ienācējiem — blondīns papahā.

—   Tādā gadījumā varat palikt žokejcepurē, bet jūs, cienītais kungs, palūgšu savu galvassegu noņemt, — iespaidīgi teica Filips Filipovičs.

—   Es jums neesmu nekāds cienītais kungs, — asi paziņoja blondīns, noņemdams papahu.

—   Mēs pie jums atnācām, — vēlreiz atsāka melnais ar ērkuli.

—   Vispirms, lūdzu, kas tie tādi — mēs?

—  Mēs — jaunā mūsu nama mājas pārvalde, — slēptā niknumā atbildēja melnais. — Es — Švonders, viņa — Vjazemskaja, viņš — biedrs Pestruhins, un Žarovkins. Un mēs, Iūk . . .

—   Tātad jūs iemitināja Fjodora Pavloviča Sablina dzīvoklī?