ARTURS KLARKS, angļu rakstnieks
SUŅA ZVAIGZNĀJS
Trakā riešana vispirms manī radīja tikai īgnumu. Pagriezos uz otriem sāniem un pa miegam norūcu:
— Muti ciet, dumjais suns!
Taču snauda ilga tikai mirkli, tūlīt atģidos pavisam, atguvu apziņu, un reizē ar to radās bailes. Vientulības neprāta bailes.
Baidījos atvērt acis, baidījos ko redzēt. Saprāts man teica, ka neviens suns vēl nav spēris kāju uz šīs svešās pasaules, ka starp mani un Laiku — tā sauca manu suni — ir ceturt- daļmiljona jūdžu telpā, nē, vēl vairāk — pieci gadi laikā.
— Tu esi tikai sasapņojies, — es sev dusmīgi sacīju. — Nerīkojies kā idiots, atver acis! Krāsotas sienas, tas ir viss, ko tu ieraudzīsi.
Protams, tā arī bija. Šaurā kabīne tukša, durvis blīvi aizvērtas. Biju viens pats ar savām atmiņām, biju neskaidru skumju nomākts, kādas bieži gūst cilvēku savā varā, kad spilgtu sapni aizstāj blāva īstenība. Zaudējuma apziņa bija tik smeldzoša, ka gribējās atkal aizmigt. Labi, ka neļāvos snaudai: tobrīd aizmigšana man būtu tikpat kā nāve. Taču es to nenoskārtu vēl dažus mirkļus, — veselu mūžību, ko domās pavadīju uz Zemes, tīkodams pēc apmierinājuma pagātnē.
Kur te radusies Laika, to neizdevās noskaidrot, kaut gan observatorijas darbinieki iztaujāja paziņas un es ievietoju vairākus sludinājumus Pasadenas avīzēs. So suni — vientuļu, pamestu vilnas kamolu — atradu šosejas malā kādā vasaras vakarā, braukdams uz Palomaru.