Man suņi nepa­tika, es vispār nemīlēju dzīvniekus, bet nevar taču pamest nevarīgu, mazu būtni likteņa varā, kuru personificēja straujie automobiļi. Nomākdams riebumu un pukodamies, ka nav līdzi cimdu, paņēmu kucēnu un iemetu bagāžniekā. Nepavisam nevēlējos riskēt ar savas jaunās mašīnas polsterējumu, jo bagāžniekā, man tā šķita, kucēns lielu postu nevarēja no­darīt. Taču biju maldījies.

Apturējis mašīnu pie «Klostera» (astronomu dzīvojamais nams, kur man vajadzēja pavadīt nākamo nedēļu), bez jeb­kādas sajūsmas vērīgi aplūkoju savu atradumu. Vispirms gribēju atdot kucēnu sargam, bet suņuks tobrīd iesmilkstējās un atvēra acis. Viņš skatījās tik nevarīgi, tik paļāvīgi… Vārdu sakot, pārdomāju citādi.

Vēlāk dažreiz to nožēloju, tiesa, tikai uz brīdi. Nemaz pat nenojautu, cik daudz pūliņu var sagādāt augošs suns gan tīšuprāt, gan netīšām. Rēķini par tīrīšanu un lāpīšanu auga; it īpaši cieta manas zeķes un «Astrofizikas Žurnāls». Galu galā Laika iemācījās pieklājīgi uzvesties gan mājās, gan observatorijā; man šķiet, ka viņa vienīgā no visas pasaules suņiem ir bijusi kupolā, kur atrodas divsimt collu platais teleskops. Tur viņa stundām klusi gulēja mierīgā kaktiņā, bet es regulēju teleskopu savā būrītī; Laikai pietika ar to, ka viņa dzirdēja manu balsi. Citi astronomi iemīļoja Laiku, tā­pat kā es (vārdu «Laika» ieteica mūsu fiziķis vecais Ander- sons), taču no paša sākuma tas bija mans suns un neklau­sīja nevienu citu. Jāpiebilst, ka pat man Laika dažreiz pre­tojās.