Sanfrancisko otrajai zemestrīcei sā­koties, Laika nebija vienīgais suns, kurš noskārta, ka tūlīt notiks nelaime; zināmi daudzi šādi gadījumi. Kad mana no­modā esošā zemapziņa uztvēra Mēness dzīļu pirmās, vājās vibrācijas, atmiņu satrauktā apziņa tūlīt atsaucās uz tām.

Cilvēka saprāts izvēlas neparastus un varen gudrus ceļus, tas zin, kāds signāls visdrīzāk nokļūs apziņā. Tas arī ir viss. Protams, var jau sacīt, ka abos gadījumos mani pamodinā­jusi Laika, bet īstenībā nebija ne vēsts no mistikas, nebija nekāda brīnumaina signāla pāri bezdibenim, ko pārvarēt nav lemts ne cilvēkam, ne sunim.

Lai nu par ko, bet par to esmu pārliecināts. Tomēr gadās, ka pamostos uz Mēness šinī absolūtajā klusumā, ilgodamies, lai sapņi turpinātos vēl dažus mirkļus, lai es vēlreiz varētu ielūkoties brūnajās acīs, kas pārpilnas ar nesavtīgu, tīru mī­lestību, kurai līdzīgu neesmu atradis nekur — ne uz Mēness, ne citās pasaulēs.