Neko daudz to arī nenožēloju, toreiz nepavisam negribējās domāt par pagātni, es devu priekšroku domām par nākotni. Mani nomāca vainas apziņa: biju pametis būtni, kas mani mīļoja, kas man ticēja. Vai es biju labāks par tiem, kas kucēnu izsvieduši Palomaras putekļainās šosejas malā?

Vēsti, ka Laikas vairs nav, saņēmu pēc mēneša. Neesot bijis nekāda redzama iemesla, Andersoni darījuši Laikas labā visu, un viņi ļoti bēdājās. Laikai vairs negribējies dzī­vot. Dažas dienas es pats domāju par miršanu, taču darbs ir lieliskas zāles, un mana pētījumu programma attīstījās strauji jo strauji. Savu suni aizmirst nespēju, taču ritēja laiks un atmiņas vairs nebija tik smeldzošas.

Kāpēc gan smeldze atgriezās ar tādu spēku tagad pēc pieciem gadiem Mēness otrajā pusē? … Pūlējos izprast, kāds tam iemesls; pēkšņi visa celtne sagrīļojās, it kā varena trie­ciena skarta. Tūlīt rīkojos, neko vairs nedomādams, rokas pašas noslēdza avārijas skafandra hermētisko ķiveri, un to­brīd observatorijas balsti vairs neizturēja, siena pārsprāga, svilpdams plūda ārā gaiss. Biju nospiedis Vispārējās trauk­smes signālpogu, un tāpēc bojā gāja tikai divi darbabiedri, kaut gan grūdiens — visspēcīgākais, kāds reģistrēts

Farsaidā, — sagrāva visus trīs observatorijas hermētiskos kupolus.

Vai gan jāuzsver, ka es neticu pārdabiskiem spēkiem? Viss notikušais bija izskaidrojams racionāli, vajadzēja tikai maz­liet apjēgt psiholoģiju.