RUTKU TĒVS

SUMPURŅU CIEMS

PĒC ilgās, dziļās, bargās ziemas strauji un pēkšņi atnāca 1709. gada pavasaris. Dažas siltas Sulu mēneša dienas radīja brīnumus: ātri noskrēja lielie ūdeņi, un, kamēr pakalnu ēnainās pusēs vēl gausi čākstēja biezā sniega sega, jau piesaules kūpošajās nogāzēs Piltenes būdnieku vecāsmātes dzina ganos savas kazas, un pat nabaga vecīšu tumšajās, skumjajās acis iemirdzējās prieks par jauko, zaļo pasauli.

Ko šādā laikā lai saka jaunība, kas spiesta kvernēt četrās sienās? Kā var būt ap sirdi gadus septiņpadsmit vecajai, sprigainajai, melnīgsnējai Piltenes mācītāja Gosvina Huneka meitai Trūdei un tās audžumāsai — sapņainajai gaišmatei Marijai, kuras jau ar saules lēktu sēž savā kambarī pie lielā galda un klausās sko­lotāja — tēvoqa Ādama vēstures lekciju par grieķu kariem?

Trūdēs skats neatraujas no augstā ceriņu pudura vaļā sprāgstošiem pumpuriem, kuri sniedzas līdz otrā stāva atvērtajam logam un pilda istabu ar savu sve­ķaino, saldeni rūgto, pavasarīgo smaršu.

— Vai tu klausies, Trūde, ko es stāstu? — Ādams Huneks pārtrauc lekciju un aizdomīgi paraugās krust­meitā.

— Jā gan, tēvoc! — meiča, iztraucēta sapņošanā, žirgti atsaucas, bet tūlīt atkal veras logā, tāpat kā līdz šim laizdama gar ausīm mācību.

Skolotājs turpina lasīt no nodzeltējušām lapām vien­muļi un sausi. Trūdēs skats slīd pāri pilsētas nameļu jumtiem uz lielo gāršu pie pamales.