«Tur tagad sāk mosties no ziemas miega brīnišķie, noslēpumainie meža gari,» viņa domā. «No veco, cauro koku dobumiem, no siekstu apakšām, no alām nāk laukā neizsakāmi daiļās Lilitas — pirmtēva Ādama pirmās sievas bērni: laumas, raganiņas, mežaiņi, sumpurņi. Ai, šī brīnumu, šausmu un noslēpumu pilnā, jaukā, raibā pasaule! Kāda svētlaime atrasties šai pulkā! Tie jāuzmeklē šopavasar. Viņi nenoraidīs mani, jo arī manās dzīslās ritot Lilitas — mūžam jaunās un daiļās pirmmātes asinis. Tās manī no vecmāmiņas puses. Tā saka tēvs … Ha, ha! Nekādu ķēmu pasaulē neesot, cenšas iegalvot amtmanis Šarfenbergs. Blēņas! Vai viņš ir gudrāks par mācītāju, .manu tēvu? He! es pati kādunakt apciemošu neticīgo pa kamīna dūmvadu!» Un Trūde nodreb tīksmainās šausmās.
Dažus gadus par viņu vecākā Marija tikpat maz klausās garlaicīgo vēstures mācību. Marijas domas lido pāri tālajam mežam. Tās nesas uz jūrām, kur viņas tētiņš kuģo jau astoņus garus gadus, nedodams vēstis par sevi. Pēc sievas nāves nodevis bērnu mācītāja Hu- neka namā, lai Trūdei būtu biedrene, kuģinieks Kaspars brauca pa Ventu lejup. Tad izcēlās nežēlīgais sakšu-poļu-krievu un zviedru karš, kurā nemierīgi kaimiņi iebruka neaizsargātā Kurzemē, te izcīnīdami savus strīdus, un, saukdamies par iedzīvotāju draugiem, bija niknākie naidnieki.