Vismazāk par miegu domā Trūde; kad krustmāte, sakravājusi Marijas lietas, iziet no_kambara, tā basām kājām klusi kā kaķis nokāpj leja un atver priekšiņas durvis. Te uz lāvas guļ vecais sumpurnis. Mēnesgaisma pa mazo lodziņu mazliet ļauj saskatīt guļošā kontūras. Ne bez drebēšanas meitene tuvojas un apstājas dažus soļus no lāviņas. Labu brī­tiņu tā stāv, roku uz nemierīgi pukstošās sirds piespie­dusi. Izrādās, ka arī baigais viesis neguļ.

—       Vai tu man gribi ko teikt, meitiņ? — pēkšņi Trūde dzird klusu balsi.

—   Jā, — viņa izdveš.

—   Nu, ko?

—   Tu aizvedīsi Mariju. Ņem arī mani līdz!

īss klusuma brīdis, kurā Trūdēs satrauktās smadze­nes iedomājas dzirdam it kā gandrīz neuztveramus smiekliņus.

—   To nevar, bērns, — viesis atbild.

—   Kādēļ ne?

—   Tēvs tevi nelaidīs.

—   Es bēgšu līdz slepeni. Man nav bail.

—   Bail? No kā?

—   Nu, no mežu gariem.

Atkal Trūde iedomājas dzirdam tā kā smieklus, un gulētājs saka:

—   Bet šie meža gari nevar būt tavi draugi..

—   Nevar? _

—        Tu esi mācītāja meita. Meža gari esot vella bērni. Tās ir divas naidīgas pasaules.