— Ej pie landrāta! Lūdz viņu atjaut tev palikt te!
— Kā es to varu darīt, Gotlīb? Tēvs tak mani sauc.
Jauneklis salauzts atslienas pret žogu. Viņš nevar
atjēgties.
— Tu gribi atstāt gaišo audžutēva namu un iet tumšos meža biezokņos? Tu gribi atstāt mani un apmesties starp Jauniem gariem?
— Ai, Gotlīb, man nav viegli šķirties no tevis! Žēl man pamest arī Trūdi. Un atkal — no otras puses — sirds brīžam iegavilējas, ka tētiņš ir dzīvs, ka skatīšu atkal viņa mījo, laipno vaigu, kuru tik bieži redzu sapņos noskumušu un nelaimīgu.
Gotlībs nopūšas un nokar galvu.
— Es to neizturēšu!
Marija pieglaužas tam.
— Nevajag izsamist, mījais! Gan viss būs labi, un mēs drīz varbūt atkal tiksimies.
— Kā tad?
— Kad tevs atveseļosies, viņš tak nāks uz Pilteni. Viņš iegādāsies jaunu kuģi un, kad zemē atkal būs miers, tad brauks kā agrāk jūrā.
— Venta ir aizbēgusi no mums.
— Varbūt tā atkal atgriezīsies. Nu, lūk, gan viss būs labi,..;
Saprātīgā, gudrā meiča kaut cik nomierina iemīļoto. Viņu sarunas kļūst arvien mierīgākas. Tad Marija atvadās, lai paspētu savākt ceļa sainīti līdz pirmajiem gaiļiem.
Tonakt neviens mācītāja mājā neguļ. Pats Huneks sēž savā darbistabā pie sveces gaismas, ar niknumu un žulti aizrautībā rakstīdams jaunu sprediķi pret sātank labā Gerda, kurai nebija svešas Marijas un Gotlība sirdslietas, zinādama, ka meiča aizgājusi atvadīties, pati parūpējas par ceļa drēbēm un citu vajadzīgo, lai no rīta viss būtu kārtībā.