SVEŠĀ SEJA
KOBO ABE
Izkļuvusi cauri sarežģītam labirintam, tu tomēr iatnāci. Uzticējusies plānam, ko dabūji no viņa, tu beidzot ieradies šajā slēptuvē. Nedroši sper- fdama soļus, nāci augšup pa kāpnēm, kas čīkstēja kā ērģeļu pedāļi; un te nu ir istaba. Elpu aizturējusi, tu pieklauvēji — nez kāpēc nebija atbildes. Toties pieskrēja meitene, palēkdamās kā kaķēns, un atvēra tev durvis. Tu uzsauci, lūkodama uzzināt, vai viņai nav piekodināts tev kaut ko pateikt, bet meitene, nekā neatbildējusi, tikai pasmaidīja un aizskrēja.
Tev jāsastop viņš, un tu ieskatījies iekšā. Tomēr ne- ieraudzīji viņu, neieraudzīji nekā, kas atgādinātu par viņu, — tukša istaba, kur jaušas pamestība. Tumšā siena lika tev nodrebēt. Tu jau taisījies iet prom, kaut gan tevi nomāca vainas apziņa, bet pēkšņi tu pamanīji trīs burtnīcas, kas atradās uz galda, un tām blakus vēstuli. Nu tu atģidies, ka tomēr esi iekritusi lamatās. Lai arī cik rūgtas domas tev rastos šajā mirklī, vienalga — kārdinājums nav pārvarams. Trīcošām rokām tu atplēsi aploksni un tagad sāc lasīt vēstuli…
Droši vien tevi pārņēma niknums, droši vien tu juties aizvainota. Bet es izturēšu tavu skatienu, kas tik elastīgs kā savilkta atspere: par katru cenu es gribu, lai tu lasi tālāk.