Man nav nekādu cerību, ka tu veiksmīgi pārvarēsi šos mirkļus un spersi soli uz manu pusi. Vai viņš iznīcinājis mani, jeb vai es esmu iznīcinājis viņu? Šā vai tā, bet priekškars masku traģēdijā ir nolaists. Es nogalināju viņu, nosaucu sevi par noziedznieku un vēlos visā atzīties līdz galam. Aiz augstsirdības vai gluži pretēji, bet es vēlos, lai tu lasītu tālāk. Tam, kuram ir tiesības sodīt, ir pienākums uzklausīt apsūdzētā liecinājumu. Un tik vienkārši novērsties no manis, kad esmu nometies ceļos tavā priekšā, — vai tevi maldīgi neturēs aizdomās, ka esi nozieguma līdzdalībniece? Nu labi, sēdies, jūties kā mājās! Ja istabā sasmacis gaiss, tūdaļ atver logu. Tējkanna un tasītes, ja tev būs vajadzīgs, ir virtuvē. Tiklīdz tu mierīgi apsēdīsies, šī vieta no slēptuves, kas atrodas labirinta galā, pārvērtīsies tiesā. Un, kamēr tu izskatīsi liecinājumu, es, lai masku traģēdijas beigas padarītu vēl ticamākas, esmu gatavs gaidīt, cik vien vēlies, lāpot caurumus priekškarā. Turklāt jau atmiņas par viņu neļaus man garlaikoties.
Tātad atgriezīsimies pie tā, kas notika ar mani pavisam nesen, trīs dienas pirms tā momenta, kas tev nozīmē «tagad». Tajā naktī logu žēli drebināja vējš kopā ar lietu, kurā it kā bija izkausēts medus. Visu dienu es mirku sviedros, bet, kad norietēja saule, gribējās pasildīties pie uguns. Avīzēs rakstīja, ka sals vēl atgriezīsies, taču dienas kļuvušas garākas, tas nu nav noliedzams, un, tiklīdz beigsies šis lietus, tūlīt būs jūtams — klāt vasara.