Tā, piemēram, ticība burvestībai… rasu aizspriedumi… neapjaustas bailes no čūskām (vai arī tās pašas slimībās bailes no tarakāniem, par kurām es jau rakstīju) … Lūk, tieši tāpēc, nerunājot jau par pūtai- najiem pienapuikām, kuri dzīvo sapņu pasaulē, pat es, svarīgas laboratorijas vadītājs solīdā institūtā, cieši, gan­drīz vai ar kuģa tauvu saistīts ar sabiedrību, sirgu ar ga­rīgu alerģiju, kas mani bija pārņēmusi savā varā. Gluži labi apzinādamies, ka nav nekāda pamata īpaši nīst sar­kano tārpu mājokli, es nekādi nevarēju sevi ietekmēt un izjutu pret to nepārvaramu riebumu.

Protams, es izdarīju arvien jaunus mēģinājumus. Kā­dēļ paiet garām novēršoties, daudz labāk atklāti raudzī­ties uz savu stāvokli un reizi par visām reizēm pierast pie tā. Ja pats vairs nepievērsīsi uzmanību, citi rīkosies tāpat. Tas ir neapšaubāmi. Paturēdams to vērā, es arī in­stitūtā sāku bieži runāt par savu seju. Piemēram, ar māk­

slotu jautrību salīdzināju sevi ar briesmoni maskā, ko rāda televīzijas multiplikācijas filmās. Pierādīju, cik ērti ir redzēt un nebūt redzamam, kad vari slepus novērot ci­tus, bet tiem slēpta tavas sejas izteiksme. Visātrāk var pie­rast pats, ja pieradina citus.

Šķiet, ka rezultāts bija sasniegts. Drīz vien es labo­ratorijā vairs nejutu agrākā saspīlējuma.