Nonāca tik tālu, ka briesmonis maskā arī pārstāja būt parasts biedēklis, un mani biedri pat atzina, ka ir zināma jēga tam, ka viņš bezgalīgi parādās uz televizoru ekrāniem un komiksos. Pa­tiešām maskai, ja zem tās, protams, neperinās tārpi, ne­apšaubāmi ir savas ērtības. Ja ķermeņa apsegšana ar drē­bēm iezīmē civilizācijas progresu, tad diezin vai varam būt droši, ka nākamībā maska nekļūs par visparastāko lietu. Pat tagad maskas bieži izmanto svarīgās ceremoni­jās, svinībās, un es nezinu, kā lai vispusīgi izskaidroju šo faktu, bet man šķiet, ka maska, acīm redzot, padara cil­vēku savstarpējās attiecības daudz universālākas, tās nav tik personiskas kā tad, kad seja atsegta.

Brīžiem es sāku ticēt, ka palēnām atveseļojos. Tomēr īsti es nevarēju iedomāties, cik mana seja ir šausmīga. Un visu šo laiku zem saitēm turpinājās sarkano tārpu uzbru­kums. Apsaldējums ar šķidro gaisu neiespiežas audos tik dziļi kā apdegums, tātad sadzīšanai jānorit samērā ātri. Neraugoties uz līdzīgiem ārstu apgalvojumiem, pārvarēju­šas visas iespējamās aizsardzības līnijas — terazīna de­vas, kortizona injekcijas, radioaktīvo apstarojumu —, tārpu ordas, raidīdamas cīņā aizvien jaunus spēkus, pa­plašināja jau tā plašo okupēto rajonu manā sejā.

Kādreiz, piemēram… Tas notika pusdienas pārtrau­kumā tajā dienā, kad es atgriezos mūsu institūtā pēc ap­spriedes, kur tika saskaņots mūsu un citu laboratoriju darbs … Jauniņa laborante, kas tikai šajā gadā bija bei­gusi institūtu, šķirstīdama grāmatas lapas, pienāca man klāt, un viņas izskats pauda, ka viņa vēlas man kaut ko sacīt.