«Paskatieties, sensej1 , cik jocīgs zīmējums!» Grā­matiņā, ko viņa man smiedamās pasniedza, zem viņas tie- viņā pirkstiņa bija Kleja zīmējums «Neīstā seja». Sejā bija savilktas paralēlas horizontālas līnijas, un, ja uz to lūkojās no zināma punkta, šķita, ka tā viscaur apsaitēta.

1 Pieklājīga uzruna, vēršoties pie vecāka cienījama cilvēka.

Bija palikušas tikai šauras spraudziņas acīm un mutei — tas nesaudzīgi pasvītroja, ka sejai trūkst jebkādas izteik­smes. Pēkšņi es jutos dziļi aizskarts. Zināms, meitenei nebija ļauna nodoma. Es taču pats ar savām sarunām ap­zināti biju izraisījis viņā tādas domas. Nekas, nomieri­nies! … Ja uztraukšos tādu nieku dēļ, tad visi mani pū­liņi pārsprāgs kā ūdens burbuļi… Tā es sevi pārlieci­nāju, taču nespēju vairs paciest — man pat sāka likties, ka zīmējums ir manis paša seja, kas atspoguļojas meite­nes acīs… Citiem redzamajai «neīstajai sejai» trūkst jeb­kādas izteiksmes… Mani tirdīja doma, ka meitenei es šķietu tieši tāds.

Negaidot es paķēru grāmatiņu un pārplēsu uz pusēm. Reizē ar to pārplīsa arī mana sirds. No plīsuma, gluži kā no vecas olas, izplūda mans satvars.