Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodomāji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mūzikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, nomierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp saitēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija nepieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.
Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, piepeši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis
šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti paskaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpināja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iztaujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis.