Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu at­bildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pre­tīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.

Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju at­jaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pre­testību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sā­nis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.

Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturē­juši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patie­šām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu at­taisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka se­jai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.