Citādi seja bez izteiksmes ne­būtu kaut kas neparasts. Un tas, ko mēs kādreiz dēvējām par seju, vairs nebūtu seja. Šādā nozīmē ari maskai ir tiesības eksistēt.

Varbūt tad problēmas būtība ir kustīgums? «Formu», kas nav spējīga kustēties, savādi būtu nosaukt par formu. Lūk, kaut vai šis pirksts — tas izskatītos krietni labāk, ja būtu kustīgs. Par apstiprinājumu es paņēmu pirkstu un to pakustināju. Patiešām, tas šķita daudz dabiskāks nekā tad, kad stāvēja uz galda. Tātad par to nav ko bažīties. Tādējādi es kopš paša sākuma cieši nolēmu, ka maskai jābūt kustīgai.

Bet atlika vēl kaut kas tāds, kas neapmierināja. Pirk­stā bija kaut kas tāds, kas atbaidīja. Koncentrēdams uz­manību, vērīgi aplūkodams, es sāku to salīdzināt ar savu pirkstu. Jā, ir starpība … Ja tas nav griezuma vietas dēļ un tas nav kustīguma jautājums, tad… Varbūt ādas apjauta? Iespējams, ka tas ir kaut kas tikai dzīvai ādai raksturīgs, ko nevar imitēt vienīgi ar krāsu un formu…

I.  Piezīmes uz malām. Par epidermas ap­jautu. Cilvēka epidermu, kā es iedomājos, aizsargā caurspīdīga kārta, kurai trūkst pigmenta. Tātad ādas apjauta — tas varbūt ir maldīgs efekts, ko izraisa stari, kurus atspoguļo epidermas virsma, un stari, kuri daļēji iekļuvuši iekšā un kurus vēlreiz atspoguļo pigmentu saturošā ādas kārta. Bet ar šo pirksta mo­deli nevar novērot līdzīgu efektu, jo kārta, kas imitē pigmenta krāsu, iznāk tieši ārpusē.