Drīz vien es… es noguru no sarunas pašam ar sevi par seju, no sarunas, kura ne par soli netuvināja mani problēmas atrisinājumam. Bet tajā pašā laikā nebija arī sevišķa iemesla atsacīties no mana plāna … Un es pilnīgi nodevos problēmas tehniskās puses izpētīšanai.

No tehniskā viedokļa mākslīgais pirksts arī izraisīja lielu interesi. Jo ilgāk to aplūkoju, jo vairāk mani pār­steidza meistarība, ar kādu tas bija darināts. Tas pauda ļoti daudz, gluži kā parasts dzīvs pirksts. Spriežot pēc tā, kā sastiepta āda, tas laikam varētu piederēt trīsdesmit gadus vecam cilvēkam. Taisns nags… sānos ieliekts… dzijas rievas uz locītavām… Četri mazi iegriezumi rindā, tieši kā haizivs žaunu spraugas… Neapšaubāmi šis cil­vēks nodarbojas ar vieglu fizisku darbu.

Kur tad slēpjas tā kroplums?… Kroplums! Tāds se­višķs kroplums — pirksts nav ne dzīvs, ne miris! Nē, acīm redzot, ne jau tāpēc, ka šis pirksts ar kaut ko atšķiras no īsta. Bet varbūt atveidojums ir pārāk precīzs (tātad arī mana maska)?… Tātad tieši pārāk liela pieķeršanās for­mai izraisa pretēju rezultātu — atkāpšanos no reālā. Var piešķirt lielu nozīmi sejai, bet tikai pēc tam, kad ieraudzīts tās kroplums.

Jā, apgalvojums, ka pārāk līdzīga kopija ir apšau­bāma, ir pilnīgi taisnīgs. Bet vai gan iespējams iedomā­ties pirkstu, kuram nav formas? Čūsku, kurai nav garuma, katliņu bez tilpuma, trīsstūri, kuram nav stūru … Nē, to nedabū redzēt, kamēr neaizlido uz tālajām zvaigznēm, kur eksistē līdzīgas parādības.