—   Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.

—   Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.

—   Kā, vai tev tās ļoti nepieciešamas? Vai gan var ap­galvot, ka, piemēram, atšķirīgas ādas krāsas devušas vēs­turei jebkādu labumu? Es absolūti neatzīstu šādu pretrunu nozīmi.

—  Ehē, kā redzu, tu esi sācis apspriest nacionālo jau­tājumu. Taču izskaidro to pārāk plaši.

—  Ja tas būtu iespējams, es to paplašinātu vēl vairāk, attiecinātu uz katru atsevišķu personu, kas eksistē šajā pasaulē… Tikai, ja ir, lūk, šāds ģīmis, tad, jo vairāk runāšu, jo vairāk tas atgādinās noziedznieka monotono dziesmu, kad viņš cenšas pierādīt savu nevainību.

—  Ja tu vēlies skart tikai nacionālo jautājumu … Var­būt tas ir aplam — visu atbildību uzlikt tikai sejai…

—   Bet man ir šāds jautājums: kad mēs sākam fantazēt par citu planētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs vispirms cenša­mies iztēloties viņu ārējo izskatu?

—   Sī saruna mūs aizvedīs tālu… — Un, saspaidī­dams pelnu traukā cigareti, no kuras bija ievilcis tikai trīs dūmus, viņš piebilda: — Lai izbeigtu šo sarunu, iz­skaidrosim to kaut vai ar ziņkāri.