— Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas domas, kuru man nav.
— Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi dabiski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas apliecību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.
— Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavisam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …
— Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…
— Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.
— Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…
— Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ērtāka vai, gluži otrādi, neērta?…
Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centrbēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.