Bija jau pavisam satumsis, nevarēja pat saskaitīt rokas pirkstus, kaut vai pieliktu tos gluži klāt sejai. Istaba, kas vēl nebija iepazinusi cilvēka siltumu, bija nedzīvi salta un nemīlīga. Bet tā bija labāka par laipnajiem cilvēkiem. Turklāt kopš tā laika, kad bija notikusi šī nelaime, es īpaši iemīlēju tumsu. Patiesi, cik labi būtu bijis, ja visi cilvēki zemes virsū pēkšņi zaudētu acis vai aizmirstu, ka pastāv gaisma. Vismaz izdotos panākt vienprātību formas jautājumā. Visi cilvēki būtu vienis prātis, ka maize ir maize neatkarīgi no tā, vai tā ir trīsstūraina vai apaļa … Cik labi būtu, ja šī mazā meitenīte, vēl neieraudzījusi mani, aizvērtu acis un sadzirdētu tikai manu balsi. Varbūt tad mēs pierastu viens pie otra, sadraudzētos — kopā ietu uz parku, ēstu saldējumu … Un tikai tāpēc, ka visur iespiedās šī uzmācīgā gaisma, meitenīte kļūdījās, noturēdama trīsstūraino maizi nevis par maizi, bet par trīsstūri. Un, kaut arī tas, ko sauc par gaismu, pats par sevi ir caurspīdīgs, taču visi priekšmeti, ko tas apspīd, kļūst necaurspīdīgi.
Bet, tā kā gaisma patiešām eksistē, tad tumsa nozīmē to, ka sprieduma izpildīšana tikai tiek atlikta uz stingri ierobežotu laiku.