A.KAMĪ
Svešinieks
.
SVEŠINIEKS
PIRMĀ DAĻA I
Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu. Saņēmu no nespējnieku patversmes telegrammu: «Māte nomira. Apbedīšana rīt. Jūtam līdzi.» Tas nekā neizsaka. Varbūt tas notika vakar.
Vecu ļaužu patversme atrodas Marengo, astoņdesmit kilometru attālumā no Alžīras. Braukšu ar autobusu, kas atiet pulksten divos, un tur nonākšu pievakarē. Tātad nakti varēšu pavadīt nomodā pie aizgājējas un rītvakar atgriezīšos mājās. Palūdzu patronu piešķirt man divi dienas atvaļinājumu, un viņš nevarēja atteikt tik svarīga iemesla dēļ. Bet izskatīties viņš izskatījās neapmierināts. Es viņam pat pateicu: «Tas taču nav manas vainas dēļ.» Viņš nekā neatbildēja. Tad es nodomāju, ka man nevajadzēja tā teikt. Vispār nebija ko atvainoties. Drīzāk viņam vajadzēja izteikt man līdzjūtību. Bet viņš droši vien to izdarīs parīt, kad redzēs man sēru lenti ap roku. Jo pašlaik mamma vēl itin kā nav nomirusi. Turpretī pēc apbedīšanas viss būs galā un pieņems oficiālu raksturu.
Tātad nolēmu izbraukt divos ar autobusu.