Bija ļoti karsts laiks. Kā parasti paēdu pusdienas restorānā pie Selesta. Tur visi mani ļoti žēloja, un Selests man teica: «Katram ir tikai viena māte.» Kad es gāju projām, visi mani pavadīja līdz durvīm. Es biju mazliet apjucis, jo man vēl vajadzēja iegriezties pie Emanuēla patapināt melnu kaklasaiti un sēru apsēju ap piedurkni. Pirms dažiem mē­nešiem viņš bija zaudējis tēvoci.

Es devos turp skriešus, lai nenokavētu autobusu. Droši vien šās steigas un šās skriešanas dēļ, turklāt arī no kra­tīšanās, no benzīna smakas, no gaismas atspulgiem uz ceļa un žilbinošās saules debesīs es iesnaudos. Nogulēju gan­drīz visu brauciena laiku. Un, kad uzmodos, biju atgāzies )ret kādu karavīru, kas man uzsmaidīja un apjautājās, rai es braucu no tālienes. Es pateicu «jā», lai nebūtu vairs ārunā.

Patversme atradās divi kilometru attālumā no ciema, is aizgāju uz turieni kājām. Man gribējās tūdaļ pat pa­skatīties uz mammu. Bet durvju sargs teica, ka papriekš nan jātiekoties ar direktoru. Tā kā direktors bija aizņemts, brītiņu bija jāpagaida. Visu šo laiku ar mani nopļāpāja durvju sargs, un pēc tam es tikos ar direktoru: viņš mani pieņēma savā kabinetā. Direktors bija maza auguma sirmgalvis ar Goda leģiona ordeņlentīti pogcaurumā. Viņš paraudzījās manī savām gaišajām acīm. Pēc tam paspieda man roku un turēja savējā tik ilgi, ka es lāgā nezināju, kā to atbrīvot. Ielūkojies kādā mapē, viņš sacīja: