— Saprotiet, tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas. Bet viņš un jūsu māte bija gandrīz nešķirami. Patversmē par viņiem zobojās, Peresam mēdza teikt: «Tā ir jūsu brūte.» Bet viņš tikai.smējās. Tas viņiem abiem sagādāja prieku. Un patiešām jāsaka: Merso kundzes nāve viņu ir ļoti apbēdinājusi. Domāju, ka es nedrīkstēju viņam atteikt. Bet pēc padoma, kādu deva mūs apmeklējošais ārsts, man viņam bija jāatsaka vakarnakt vāķēšana pie zārka.
Mēs diezgan ilgi klusējām. Tad direktors piecēlās un paraudzījās ārā pa kabineta logu. Brīdi vērojis, viņš sacīja:
— Mācītājs no Marengo ir jau atnācis. Mazliet par agru.
Pēc tam direktors mani brīdināja, ka būšot jāiet kājām vismaz četrdesmit piecas minūtes, jo baznīca atrodoties pašā ciemā. Mēs izgājām ārā. Pie morga stāvēja mācītājs un divi kora zēni. Viens no viņiem turēja rokā vīraka kvēpināmo trauku, un mācītājs, pār to noliecies, regulēja sudraba ķēdes garumu. Kad mēs pienācām, mācītājs atlieca muguru. Viņš mani uzrunāja ar «mans dēls» un pateica dažus vārdus. Tad viņš iegāja morgā, es viņam sekoju.
Es uzreiz ieveroju, ka zārka vāka skrūves ir jau aizskrūvētas un istabā stāv četri melnās drēbēs ģērbušies vīri.